Kad cilvēki jautā, kādēļ sāku smēķēt, man īsti nav ko atbildēt. Izdzirdot manu zemo balsi, viņi visi kā viens, ir pārliecināti, ka daru to vismaz desmit gadus, kas gan neatbilst patiesībai.
Par smēķētāju kļuvu vēlu, tātad versija, ka es to sāku darīt, lai iekļautos vienaudžu kopānijā (kas parasti tiek skandēta kā vadošā priekšā un pakaļā) atkrīt. Pietam tobrīd tiešām bija dziļi pie pakaļas, ko kāds par mani domā. Šobrīd gan esmu kļuvusi bailīgāka un radikālos uzskatos pieticīgāka.
Zinu, ka gribot, negribot, vienmēr esmu identificējusies ar smēķējošu sievieti.
Pirmkārt jau tāpēc, ka smēķē mana ome. Un uzzinājusi, ka to sāku darīt arī es, viņa bija vairāk nekā priecīga. Tagad mēs varējām smēķēt kopā.
Otrkārt, es zinu, ka vecumdienās būšu tieši tāda, kā visas omes manā ielā, kas kā baloži, satupušas uz palodzēm faltētām krunciņu sejām, bet tik sarkanām lūpām kā lukturi bordeļos, sēž halātos, kas pēc smakas un skata atgādina flaneļa pelntraukus, sēž un smēķē, zelta zobus spīdinādamas. Un viņas par jums zina vairāk, nekā jūs pats par sevi kādreiz uzzināsiet. Viņām ir daudz zelta gredzenu, un metāla ruļļus matos viņas parasti apsedz ar spilgti krāsainiem lakatiem. Uz veikalu ielas galā iet tajā pašā halātā. Un parasti stundu, jo iegriežas pie katras draudzenes virtuvē, lai papļāpātu un uzsmēķētu. Un tās sarunas koka namiņu virtuvēs ir ļoti īpašas. Šķiet, ka augstie griesti, kas jau kļuvuši dzelteni no dūmiem, cenšas uzsūkt katru teikumu. Dūcošie čaiņiki uz gāzesplītīm tramīgi raustās. Un katrs vārds ir personība. Un katra cigarete, kas mūs - smēķējošās sievietes - ēd un grauž nost, un plaušā kož kā mella vasaras nakts acī, padara sarunas vēl īpašākas. Tās garšo pavisam citādi, nekā virtuvēs, kur viss balts un tīrs un smaržo pēc gaisa atsvaidzinātāja. Pēc mākslīgiem citroniem.
Treškārt, es darīju to, ko man teica, lai nekādā gadījumā nedaru. Ja skolā nāca pārstāvji no dažādām organizācijām un rādīja bildes ar audzējiem un sēcošiem klepiem, piemetinot, ka smēķēt nav sevišķi ētiski un to dara tikai slikti audzināti cilvēki, nebija ne mazāko šaubu - man bija jāsāk smēķēt.
Sākumā viss bija ļoti jauki un skaisti. Ejot uz mācībām katru rītu iegriezos kafijas kioskā, lai nopirktu baltu kafiju un mazo zilo vinstonu. Es jau pazinu kioska pārdevēju. Mēs sasmaidījāmies. Pārtraukumos bija ko darīt. Sarunas starp smēķētājiem šķita daudz saturīgākas nekā tās, starp nesmēķētājiem. Ome taisīja man kafiju, krāsoja lūpas, tina matos ruļļus, un tā mēs varējām pavadīt visu pēcpusdienu. Vakaros pie manis uz balkona pulcējās draugi. Mēs jaucām kokteiļus un smēķējām.
Tomēr visam ir sava negatīvā puse. Kad kādu rītu mans iecienītais kafijas kiosks bija aizvērts, man sākās vēl nepieredzēta nervu agonija. Es iespēru pa miskati. Man viss riebās. Ieskaitot es pati sev. Tagad kafijas kiosku skaits ceļā no mājām uz skolu trīskāršojās, bet manu garastāvokli tas neuzlaboja. Nu jau es iegādājos lielo paciņu. Ar smēķešanu starpbrīžos bija par maz. Filozofijas kontroldarba laikā gāju ārā pīpēt divas reizes kaut arī gāza lietus. Es iekritu peļķē kā maiss ar sūdiem. Nevarēju piešķilt. Psihoju. Nu jau man bija vienalga, kādu marku pīpēt. Nostriļīju bomzim pie tirgus prīmu bez filtra. Mutē tāda sajūta it kā es būtu ēdusi salmus. Starp zobiem tabaka. To krāsa sāk variēt no gaiši dzeltenas uz arvien tumšākām mutācijām. Higēniste sāk uz mani bļaut, jo es nemitīgi meloju. Smēķētājiem par zobu balināšanu jāmaksā vairāk. Es negribu to darīt, lai varētu iegādāties cigarešu paciņu. Nolēmu zobus balināt mājās ar sodu. Izlietne piebārstīta. Balts pulveris visās malās. Deguns kut. Māte sāka domāt, ka es kaut ko šņaucu. Ome kliedza, ka viņa nekad dzīvē nav smēķējusi vairāk par piecām cigaretēm dienā. Es esot pārsitusi visus rekordus. Un patiesi. Vakaros neviens kokteilis vairs nešķita gana garšīgs bez cigaretes. Neviens ēdiens nelikās pietiekami labs. Naktī beidzās cīgas. Man sākās panika. Es eju viena uz nočņiku. Tur kartes nepieņem. Es sapsihojos, jo gribas pīpēt.
"Da ejiet jūs dirst ar savu ņišo, bomzīgo bodi!!!"
Man pasaka, ja es nenomirināšos, izsauks apsardzi.
"Kropļi! Urõõõdi! Pidarāāāsi!"
Nedēļas nogalēs klubos, bāros es izsmēķēju divas paciņas pa nakti. Kulminācija - nebiju aizgājusi padejot nevienu reizi, bet nosēdējusi pīpētavā pļāpājot ar citiem slimajiem, kam smadzeņu vietā atrodas pelntrauks, atnākot mājās konstatēju, ka pēc dūmiem smird arī mans krūšturis. Kaut arī tieša piekļuve cigaretēm tam nebija bijusi.
Kaut kādi sūda veselīgā dzīvesveida piekritēji, kas gribēja mani izpist, bet nezināja, kā to labāk izdarīt, vienmēr nāca klāt ar tādu sejasizteiksmi, ka viņiem tulīt, tulīt noies, bet diemžēl par piemērotāko frāzi, lai iepazītos uzskatīja:
"Tik skaistai meitenei kā jūs nevajadzētu smēķēt."
Uz ko es vienmēr atbildēju:
"Ak tā? Es labāk neteikšu, ko tev nevajadzētu darīt."
Viens man sacīja tādā balsī, ar kādu pedofils varētu mēģināt aizvilināt sīci no bērnu laukuma uz meža biezokni:
"Ņu, ņu, ņu! Tik smukiņa, bet smēķējam!"
"Tu nesmēķē, bet tāpat esi neglīts!"
Visa mana dzīve grozījās ap un par cigaretēm. Pasākumos starp ortodoksāliem nesmēķētājiem es izdomāju visādas lietas, lai pa kluso izlavītos uz garāžām, vārtrūmēm vai trepenēm, lai varētu uzsmēķēt. Teicu, ka eju uz tualeti. Reiz man pajautāja, vai man esot uratrīts, ka es ik pēc piecpadsmit minūtēm ejot čurāt. Uz ko es atķērcu:
"Bļāviens! Tev tulīt būs analīts, kad es iesperšu ar kabluku tev pa pakaļu!"
Nevienu pasākumu es nevarēju izbaudīt, jo gaidīju, kad tas beigsies, lai varetu iziet uzsmēķēt.
Kā jau katru gadu, ar māti braucām kāpt kalnos. Baidoties, ka uzsmēķējot pēc kāpiena man noreibs galva un mani novedīs lejā ātrās palīdzības helikopterī kopā ar mūsu grupas senioriem, es smēķēju pacēlājā. Tomēr, kad pievārēju kārtējo virsotni, kā balvu izvilku cigarešu paciņu, lai atzīmētu savu fizisko sagatavotību. Bravo!
Sapratu, ka man sāk durt sirdī. Salasījos internetā visādas šausmas par stenokardiju, skrēju pie kardiologa, protams, pa ceļam uzpīpējot trīs cigaretes, jo satraucos, ka man būs jāpārstāda sirds.
Kardiologs paskatījās un paziņoja, ka man vienkārši esot jānomierinās..
Un tad, kādu dienu, es pamodos un pālasīju savus vecos darbus. Tajos ir tik detalizēti smaržu apraksti. Katrai ceriņu krāsai ir sava smarža. Katrai pavasara dienai smarža. Katrai rudens lapai uz asfalta sava. Bet es neko no tā vairs nejutu... Un man kļuva tik ļoti, ļoti skumji. Likās, ka esmu kaut ko nosmacējusi, kaut ko skaistu un mīļu, bez kā es vairs neesmu es.
Kad nolēmu atmest, sapratu, ka to nebūs viegli izdarīt, jo visiem par mani bija radies savs priekšstats.RAKSTNIEKI NEVAR NESMĒĶĒT!
Visos pasākumos mani mīļie draugi mani stādīja priekšā šādi:
"Šī ir J. Un viņa ir rakstniece."
Kad cilvēks apmulsumā nezinādams, ko uz tādu stulbumu, lai atblid klusēja, viņi parasti piebilda:
"Nē, bet viņa tiešām ir rakstniece. Un viņa smēķē. Mēs tagad iesim uzsmēķēt. Kad jūs esat smēķējis kopā ar kādu rakstnieci? Nepalaidiet garām savu iespēju."
Un šiem cilvēkiem bija pilnīgi vienalga, ka pēdējo trīs gadu laikā es nebiju uzrakstījusi nevienu rindiņu un mana vienīgā sarakstītā grāmata izdota pirms četriem gadiem nesmēķējot. Viņiem galvenais bija - es smēķēju, tātad es rakstu.
Pagaidām neesmu smēķējusi pāris dienas. Un zinu, ka nekad neesmu jutusies tik labi. Biju aizmirsusi, kā tas ir - elpot dziļi pavasarī.
Izsmēķējot pēdējo cigareti sacīju:
"Mums kopā bija jautri, saulīt, bet Tu mani neēdīsi," un pārmetu benčiku pār balkona margu.
