Mārketings kā stulbuma dzinējspēks.

Ejot pēc ikdienišķās kafijas papīra krūzē un cigaretēm, sapratu, ka iziet garīgi veselam no preses kioska nav iespējams. Kamēr stāvēju rindā, truli blenzu uz Cosmopolitan, Lilit un citiem dāmu žurnāliem, un beidzot varēju skaidri noformulēt, kāda velna pēc es tos nespēju lasīt, kāda velna pēc man gribas tos nokurināt ikreiz, kad no to vākiem uz mani lūr muti pavērušas atfotošopētas skaistules, kas izskatās tā it kā gatavotos minetam. Pirmās domas, kas nāk prātā draudzenēm, kad to saku:
"Tev noteikti skauž, ka Tev nav naudas botoksam." "Tev vienkārši arī gribas tādus pupus kā viņām, tapēc tu te cepies."
Man goda vārds negribās. Nu, nevajag man viņus. Es vienkārši nesaprotu, kādēļ prese grib, lai man gribētos. Kāpēc man tiek uzspiesta izvēle kaut ko izvēlēties? Kāpēc visi pieejamie preses izdevumi sievietēm manifestē sievietes tēlu, kas savā ikdienas dzīvē ne par ko citu nedomā kā vien:
1)kosmētiku,
2)diētu,
3)pirmajām vai pēdējām novecošanas pazīmēm,
4)vingrojumiem, kas palielina krūtis,
5)kā tikt pāri šķiršanās šausmām, lai visi tiešām apstiprinātu, ka esat tikusi tam pāri,
6)kā atrast/noturēt/atvilt vīrieti,
7)kā būt lieliskai gultā, 8)kā sadzīvot ar skaudīgām draudzenēm.

Vot, vienu es nesaprotu - kāpēc katrā numurā? Uzsveru - katrā - ir jāraksta kā atbrīvoties no celulīta un notievēt? Nu, kas tas ir? Kura no mums ir tik nocelulītojusies, ka nespēj ar to tikt galā visa izdevuma Cosmopolitan pastāvēšanas laikā?
Otra interesanta lieta - ezotērika priekšā un pakaļā. Intervijas ar pozitīvās domāšanas ekspertiem, kas visi kā viens, aizbraukuši uz Indiju un sevi atraduši tur tā, ka tagad pilnīgi zils gar acīm metās. Pēdējais hīts Lilit- katrā nākamajā numurā ezotēriski uzlādēta bilde. Un blakus attēli ar cilvēkiem, kas izskatās, nu, tik laimīgi, ka pilnīgi slikti paliek. Un tad vēl tās intervijas, kur milzīgiem burtiem rakstīts piemēram:

ANITA 56 GADI. PĒC ŠĶIRŠANĀS NO VĪRA SĀK SAVU OTRO JAUNĪBU UN NEMAZ PAR TO NEPĀRDZĪVO.

Jā labi, forši. Tiešām prieks, bet kāpēc katrā numura jāintervē kāds, kas par šķiršanos pilnīgi noteikti nepārdzīvos, un trīs atvērumu garumā stāsta, cik ļoti viņš par to nepārdzīvo? Man vienīgajai tas liekas dīvaini?

Un tagad kulminācija:
grāmatu recenzijas lapas augšpusē ieraksts:

Kad piekļauties mīļotā vaigam un plecam nav lemts, neskumsti mīļā... Paņem kādu grāmatu un izdzīvo vēl kādu dzīvi, kas zina - varbūt noderēs.

Un te es uzsprāgu. Kā var kaut ko tādu publicēt? Vai tiešām redaktorei šķiet, ka sievietes dzīves galvenā jēga ir kaut kam piekļauties, un, ja tas nav noticis, un darīt jau nu galīgi nav ko, tad var kaut ko palasīties...

Kas tas par sviestu? Vai tiešām kādam šķiet, ka grāmatas lasa tikai vecmeitas, kas nekur galīgi nekam nepiekļaujas, jo sievites, kam ir vecis, grāmatas nelasīs. Un vecis viņām visticamāk ir tāpēc, ka viņas sekojušas notievēšanas padomiem, par šķiršanos pārdzīvot netaisās un izlasījušas rakstu 100 lieliska mineta veidi - vienaldzīgo nebūs.

Kad biju jaunāka, baidījos pirkt Always biksīšu ieliktnīšus, jo zemapziņā škita, ka kļūšu tik pat stulba kā sievietes tajās reklāmās, kas menstruāciju laikā drasē pa ielu baltās biksēs un pavedina vīriešus, jo viņām taču ir Always ieliktnīši.

Iegādāties viena konkrēta zīmola matu kopšanas līdzekļus arī šķiet bīstami, jo visās to reklāmās sievietēm ir blondi mati vairāk nekā vajag un tie burtiski līst uz visām debespusēm. Un atkal, vīrieši čupām gāžās zemē tikai matu dēļ.

Un ja jau par matiem, ja plānojat tos nokrāsot blondus, reķinieties ar to, ka visi vēlēsies Jūs ne vien izpist, bet arī nespēs noticēt, ja pateiksiet kādu vārdu, kas ir gudrāks par  - teiksim - krūšturis vai stringas vai solārijs. Un, ja uzzinās, ka blonda meitene savā dzīvē ir redzējusi kaut ko mazliet vairāk par klubiem, manikīra specialistu un matu taisnotāju, tad skatīsies uz Jums kā uz runājošu ēzeli. Un gaidīs pierādījumus, ka Jūs neesat runājošs ēzelis.
Sargā smadzenes, mazā.
Hi, hi. J

27.02.2012.